Emmas Valteres apraksts „Pērkones izloksne“: manuskripts un publikācija

Zināšanas par latviešu valodas izloksnēm nebūtu pilnīgas, ja dotumu vākšanā, aprakstīšanā un izpētē nepiedalītos gan pētnieki, gan pētniecībā ieinteresēti cilvēki. To 20. gs. 20.–30. gados darījuši arī Latvijas Universitātes studenti. Baltu filoloģijas nodaļas studentes Emmas Valteres (1902–1987) studiju
darbs „Pērkones izloksne“ LU Bibliotēkas krātuvē datēts ar 1935. gadu un ir pirmais Pērkones izloksnes apraksts, kas kārtots noteiktā sistēmā un balstās vienīgi autentiskā pašas autores vākumā 20. gs. 30. gadu vidū. 1938. gadā gandrīz pilnā apjomā apraksts publicēts „Filologu biedrības rakstu“ XVIII sējumā.
Rakstā noskaidrotas abu tekstu satura atšķirības, kas var ietekmēt pētniekiem pieejamo informāciju un zināšanas par Pērkones izloksnes iezīmēm. Analizēts E. Valteres vākuma iekļāvums EH I–II, Lejaskurzemes izlokšņu leksikas kontekstā padziļināti pētīti FBR publikācijā neiekļautie 30 manuskripta apvidvārdi, lai
atklātu leksēmu un to variantu izplatību Pērkones kaimiņizloksnēs – Bārtā, Grobiņā, Nīcā, Rucavā un citur Lejaskurzemē. Secināts, ka E. Valteres fiksētais Pērkones izloksnes vārdu krājums lielākoties reģistrēts Dienvidrietumkurzemē (bruzdināt, dzērsis, kavāt u. c.), bet daļa – arī plašāk Latvijā (gāza, juoma, ķienis). Daļa leksēmu reģistrēta jau 17. gs. vārdnīcās (āzbari, ģuldis, panti, pūne), daļa nostiprinājusies arī latviešu literārajā valodā (ģelzis, krants, nelaiks, pūne).
E. Valteres manuskripta un tā publikācijas analīze apliecina studentu darba nozīmi izlokšņu dokumentēšanā, kā arī atklāj pirmavotu vērtību lingvistiskajos pētījumos.